Par vienu no Latvijas Bērnu labklājības tīkla rīkotā diskusiju cikla “Vai dzīve ārpus lielajām pilsētām ir turīgo ģimeņu privilēģija?” tēmām tika izraudzīta izglītība – viens no svarīgākajiem un plašākajiem jautājumiem, kurā, no vienas puses, katrs jūtas pareizās atbildes zinošs, bet, no otras puses, gadu desmitiem vezums lāga nekust uz priekšu, jo nav īstas skaidrības, kur tad tā priekša ir.
Uz sarunu bija saaicinātas dažādas iesaistītās puses, lai aktualizētu izaicinājumus, ar kādiem sastopas ārpus lielajām pilsētām dzīvojošās ģimenes ar bērniem, dalītos jau esošajā pieredzē un meklētu iespējamos risinājumus situācijas uzlabošanai.
Vecāku teiktajā visā diskusijas laikā kā galvenie bažu iemesli dominēja kvalitāte un pieejamība, turklāt attiecībā uz interešu izglītību un visa veida attīstošajām nodarbēm papildus formālajai izglītībai pirmsskolas un jaunākā skolas vecuma bērniem. Tas ļāva sašaurināt sarunas fokusu un precīzāk atrast gan neskaidrības, gan meklēt labās prakses piemērus, lai iezīmētu iespējamos risinājumus.
Visu labāko bērniem! Bet kas ir tas labākais?
Labā ziņa ir tā, ka jaunajiem vecākiem rūp, kas notiek ar viņu bērniem. Vismaz tiem, kuri iesaistījās šajā projektā. Pirmais, par ko Latvijas Bērnu labklājības tīkla aptaujātie vecāki izteica bažas gan ar video starpniecību, gan diskusijas laikā, bija kvalitāte, ietverot tajā gan šobrīd piedāvāto izglītības norišu daudzveidību, gan to atbilstību konkrētu bērnu vai vecāku interesēm, lai mazinātu situāciju, ka “jāņem tas, kas ir, nevis tas, ko vajag”, gan iespējas nokļūt pie esošā piedāvājuma gan attāluma un ar to saistīto izmaksu, gan vides pieejamības risinājumu ziņā.
Savā ziņā šāds situācijas izklāsts no vecāku puses jau pats par sevi ir izaicinājums, jo viss salikts kopā un visu reizē atšķetināt nav iespējams, turklāt nav skaidrs, pie kā tad ar šiem jautājumiem jāvēršas.
Iespējams, ka vecākiem jāpalīdz savā starpā izdiskutēt un sastrukturēt savas / savu bērnu vajadzības un vēlmes, salāgojot tās ar atbilstību bērna vecumam un arī ļoti racionāliem apsvērumiem – ko varam sagaidīt no valsts un pašvaldības un par ko esam gatavi rūpēties paši, ieguldot laiku, darbu un arī finanses. Vai tiešām ir nepieciešams doties 30 kilometrus ar pirmsskolas vecuma bērnu uz nodarbību, kurā nedrīkst piedalīties vai pat pabūt blakus brālis vai māsa, ja tāda situācija rodas; cik bērnam draudzīga ir šāda nodarbība un kāds ir ieguvums.
Protams, ka, labāko nodomu vadītiem, vecākiem liekas, ka citur zāle zaļāka un šķīvis pilnāks, aizmirstot, ka pieminētās bumbiņu zāles, sajūtu takas, rotaļu, Montesori vai kā citādi pozicionētās bērnu attīstības telpas un nodarbības ir par maksu, līdz ar to daudziem kļūst nepieejamas arī atrodoties blakus ēkā, savukārt uz specifiskākām nodarbībām un treniņiem bērni tāpat jāvadā, un arī pilsētā braucot kilometri saskrien visai ātri.
Visi piemēri liecina, ka ne vien vecāku starpā, bet arī sabiedrībā kopumā nav vienotas izpratnes, kā vislabāk un atbilstoši bērna vajadzībām un interesēm (ne vecāku ambīcijām vai kāda pedagoga vēlmei piestrādāt un “paņemt kādu pulciņu”) organizēt attīstošas nodarbības. Atbildīgo institūciju pārstāvji piekrīt vecāku viedoklim, ka pašvaldībās pieejamais interešu izglītības klāsts ir ierobežots, bet vai abas puses apzinās un ņem vērā, ka var būt arī citi, neformālāki risinājumi, kas ir gan bērnam, gan ģimenei draudzīgāki, tiesa gan, ieguldot arī savu darbu.
Kas ir reālā un kas iedomātā kvalitāte? Vai svarīgāka sacensība vai sadarbība, sociālo prasmju trenēšana, pasaules iepazīšana un savas pieredzes paplašināšana, lai vēlāk veiktu zinošas izvēles? Tāpēc nepieciešams aktivizēt sarunāšanos: vecāku starpā, starp vecākiem un pašvaldības darbiniekiem, vecākiem ar pedagogiem un iespējamajiem nodarbību vadītājiem.
Visiem kopā. Arī atklāti aprunāties pašiem ar sevi – vai es tikai žēlojos un sagaidu, ka uzminēs manas vajadzības, vai skaļi un nepacietīgi prasu (vienreiz jau teicu un nekas nenotika – un viss slikti), vai esam gatavi sadarboties, jo mērķis tik svarīgs, lai tā sasniegšanai veltītu laiku, darbu un pacietību.
Tika aktualizēts arī jautājums par to, kāda pedagoģiskā izglītība nepieciešama, lai varētu darboties ar bērniem. Izrādās, ka ir nodarbību veidi, kur nekādi sertifikāti vai diplomi nav nepieciešami, taču, ja padomā ilgtermiņa darbošanās, atbilstošo izglītību iegūt nav pārāk sarežģīti. Turklāt ikvienā no gadījumiem vecākiem atkal jābūt vienisprātis, kāda veida attieksmi viņi sagaida pret bērniem un kādu attiecību kultūru grupā vēlas veidot.
Pieejamie resursi un iespējamie risinājumi
Izskatās, ka centrālā slēdzene uz sekmīgāku daudzveidīgu, kvalitatīvu un vecumam atbilstošu attīstošu nodarbību nodrošināšanu ikvienā Latvijas vietā ir sarunāšanās, sadarbošanās un kopīgu risinājumu meklēšana pašvaldības, izglītības iestāžu un vecāku starpā, lai jau esošie publiskie resursi tiktu izmantoti maksimāli efektīvi. Lēmumu pieņēmējiem un izglītības darbiniekiem jāgrib ieklausīties vecākos, savukārt vecākiem jāgrib un jāspēj skaidri izteikt un pamatot savu vajadzību, iekļaujot pasūtījuma visu no kora un deju kolektīva līdz digitālo un tehnoloģisko prasmju apgūšanai.
Nākamais – izmantot tos resursus, kas jau ir, piemēram, skolas telpas no mācībām brīvajā laikā, dažādu jomu speciālistus, t.sk., vecākus, vietējos jauniešus un citus, kuri gatavi dalīties ar bērniem savās zināšanās un prasmēs. Izmantojot šos resursus, jo īpaši pirmsskolas posmā, iespējams organizēt neformālas nodarbības, kuras ļoti sekmīgi var vadīt paši kopienas cilvēki.
Vecākiem jācenšas izprast, kas bērnam vai jaunietim vispār ir vajadzīgs, jāizmēģina kustības prieks, prāta darbības prieks, jārod emocionālais piepildījums, savas varēšanas izjūta un drosme turpināt pašattīstības ceļu, un tikai pēc tam pakāpeniski var likt klāt nopietnību, profesionalitāti un ilglaicīgas iesaistes apsolījumu. Galvenais mērķis ir radīt bērniem iespēju socializēties un iepazīt pēc iespējas daudzveidīgākas norises, lai tad tālāk izlemtu, vai “iet dziļāk” sportā, mākslā vai tehnoloģijās.
Lielisks resurss kā sadarbības partneri ir jauniešu centri, jaunatnes iniciatīvu centri un citas apkārtnē esošās biedrības. Tas arī ļauj piesaistīt finansējumu no dažādiem fondiem un programmām. Mākslas vai mūzikas skola ar skaistu, sakārtotu vidi var kalpot arī kā norises vieta rotaļu nodarbībām mazajiem, interešu izglītības nodarbībām lielākajiem – un, kas zina, arī seniori gribēs ko līdzīgu; vieni vai kopā ar mazbērniem.
Pie līdz galam neizmantotiem resursiem pieskaitāmas arī pirmsskolas izglītības iestādes. Tur notiekošās papildus nodarbības, kultūras vai citas norises varētu būt pieejamas arī tiem bērniem, kuri regulāri bērnudārzu neapmeklē. Jā, tas prasītu normatīvā regulējuma izmaiņas, bet ieguvums būtu liels. Tas var būt arī vietējais kultūras centrs, bibliotēka vai cita vieta, kur noteiktās stundās var ierasties ar maziem bērniņiem, piedāvājot ļoti vienkāršas, bet attīstošas darbības, piemēram, pašu veidotu sajūtu taku, kāroto bumbu baseinu, grāmatas utt. Tas ir atspaids arī vecākiem, tāpēc šī pakalpojuma nodrošināšanā vajadzētu sadarboties un arī naudu likt kopā izglītības, kultūras un sociālajai jomai. Latvijā ir virkne labo piemēru, kas veidojās programmas “Pārmaiņu iespēja skolām” ietvaros.
Gribot vai negribot, labu vai ne tik labu iemeslu pēdējos gados esam spēruši lielu soli inovāciju virzienā, un to varam izmantot arī bērnu attīstības un izglītības labā. Pašvaldību izglītības stratēģijās būtu jāiestrādā iespējas, ko piedāvā mobilitāte un digitālo iespēju izmantošana. Piemēram, tā vietā, lai trīs vai piecas ģimenes vestu savus bērnus uz kādu no attīstošajām / interešu izglītības nodarbībām, nodarbības vadītājs reizi vai divas reizes nedēļā brauc pie bērniem – un tad izrādīsies, ka vēlas pievienoties vēl citi pieci, un ieguvēji ir gan šie bērni, gan visa sabiedrība. Savukārt cita veida nodarbībām sava veida konsultants, kas organizē praktisko pusi, darbojas uz vietas, bet eksperts pieslēdzas attālināti un klātienē tiekas tikai pāris reizes mācību gadā.
Un ko tad tālāk?
Apzinoties to, ka arī vecākiem darbs dzen darbu, ka brīžiem var nolaisties rokas, aptrūkties spēka un rasties jautājums “vai es nedaru pašvaldības darbinieka darbu?”, pašiem vien jātur rūpe par saviem bērniem, viņu draugiem un citiem kopienas bērniem, jo svešu bērnu jau nav. Tie visi ir mūsējie, un, kādi viņi izaugs, tāda būs mūsu nākotne.
Tieši tādēļ, ka šīs rūpes ir tik nozīmīgas, ir vien atkal un atkal jārosina sarunas, skaļi jāizsaka bērnu vajadzības un vēlmes (un tās ir divas atšķirīgas, bet vienlīdz svarīgas lietas), lai tās sadzirdētu lēmumu pieņēmēji, jābūt pārliecinošiem, konstruktīviem un pacietīgiem. Labs paņēmiens ir iet pie ierēdņiem ne tikai ar problēmu, bet arī ar risinājuma variantiem. Lai sadarbība būtu produktīva, vērts sagādāt un ņemt līdz gan spēcīgus argumentus, gan tādus risinājumus, kas jums liekas vislabākie, turklāt būs pārliecinošāk, ja tie būs tepat Latvijā atrasti piemēri, kas darbojas visiem kopīgās likumdošanas ietvaros.
Futurologs Gerijs Marks, kas vairāk nekā pirms gadiem divdesmit gadiem viesojās arī Latvijā, teicis: “Mūsu izvēle ir aizstāvēt to, kas mums ir, vai radīt to, kas mums nepieciešams”. Attiecībā uz bērniem un izglītību, vēlos pārfrazēt viņa teikto – mums nav izvēles; mums ir jāaizstāv mūsu bērni un viņu tiesības uz pilnvērtīgu attīstību un prieka pilnu mācīšanos, tāpēc jārada tas, kas nepieciešams, lai tas varētu notikt. Neatkarīgi no tā, kādu amatu vai sociālo lomu šobrīd ieņemam. Lai mums veicas!
Diskusiju cikls “Vai dzīve ārpus lielajām pilsētām ir turīgo ģimeņu privilēģija?” īstenots projekta “Uzzini. Runā. Ietekmē.” Ietvaros. Projektu finansiāli atbalsta Sabiedrības integrācijas fonds no Kultūras ministrijas piešķirtajiem Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.” Publikācija ir sagatavota ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Raksts ir Latvijas Bērnu Labklājības Tīkla aktualizētās diskusijas rezumējums nevis Tīkla viedokļa atspoguļojums. Par publikācijas saturu atbild Latvijas Bērnu labklājības tīkls.
Lūk
